Teātris Baltijas valstīs tieši pēdējā pusgadsimta laikā ir profesionalizējies, attīstījies, tajā parādījušies daudzi spilgti talanti, kuri ir spējīgi ne tikai sekot pasaules teātra tendencēm, bet arī bagātināt to ar savām oriģinālām idejām kā filozofiskā, tā estētiskā aspektā. Valodas barjera paradoksālā kārtā līdz šim no rakstītajiem avotiem ir ļāvusi uzzināt mazāk par kaimiņvalstu, Lietuvas un Igaunijas teātri, nekā par krievu, angļu vai franču teātri.
Kārels Irds (Kaarel Ird, 1909 – 1986) ir viens no pirmajiem un nozīmīgākajiem režisoriem Igaunijā. Viņš ir vadījis ievērojamāko Tartu teātri Vanemuine no 1944. līdz 1986. gadam, kas ir bijis viens no svarīgākajiem attīstības posmiem ne tikai Vanemuines darbībā, bet arī visā Igaunijas teātra režijas vēstures attīstībā kopumā. Es izvēlējos sniegt šī režisora radošā darba portretu, jo nereti no pirmajiem igauņu režisoriem visvairāk tiek izcelta un uzsvērta Voldemāra Panso (Voldemar Panso, 1920 – 1977) loma igauņu teātra mākslā un režijas attīstībā, kā arī teātra ”skolas” radīšanā (šeit jāpiebilst, ka teātra apmācību Igaunijā sāka attīstīt tieši Kārels Irds, savukārt, V. Panso to atjaunoja, jāatzīst gan, augstākā līmenī), mazāku uzmanību pievēršot režisoriem, kas teātri Igaunijā attīstīja vēl pirms V. Panso.…
