Šajā mini dzejoļu izlasītē es apkopoju, manuprāt, labākos, izteiksmīgākos un interesantākos Mārtiņa Freimaņa, Ingas Ābeles, Andra Pētersona, Annas Auziņas, Eduarda Aivara, Ullas Kavickas mīlestības dzejoļus, kuros ir saskatāma gan vilšanās, gan laimes sajūta, gan izmisums, gan sāpes, gan patiess sirds siltums mīlestībā. Šajos sešpadsmit dzejolīšos var satapt gan bērnišķību, naivumu, nopietnību, līksmību. Tas viss atkarīgs no paša autora, tā izdzīvotajām emocijām un pārdzīvojumiem. Liriskais „es” visbiežāk ir noskumis jaunietis vai jauniete, kas vīlies mīlestībā, ir palicis viens un pievilts, ar bēdīgu, asarām izplūdušu sirdi tas vai cenšas samierināties un dzīvot tālāk, vai pielieto visus līdzekļus, lai atgūtu savu mīlestību. Bet pāris dzejolīšos ir sastopams arī tāds liriskais „es”, kas ir laimīgs. Pat ļoti. Laime no viņa sirds veļas kā putas pāri alus mucas malām, tas nespēj iedomāties vēl lielāku laimes sajūtu, tam galvā viens vienīgs pavasaris.…
