Savukārt bieži vien cilvēka sapratne un līdz ar to tā spriedumi ir samērā aprobežoti, kas izskaidrojams ar to, ka katru no mums – mazo, lielās sabiedrības daļu, ļoti ietekmē ap mums esošā apkārtējā vide, sabiedrība, kurā mēs atrodamies, un visbeidzot mūsu sociālais un ekonomiskais statuss.
Visa dzīve ir viena liela kustība. Viss mainās ne pa dienām, bet pa minūtēm. Lietas, kas vēl pavisam neilga laika bija ļoti aktuālas, šobrīd savu svarīgumu ir zaudējušas- to vietā nāk citas. Lai šajā nemitīgajā kustībā cilvēks nepazaudētu sevi, savu identitāti, savu vēsturi un tradīcijas, ir svarīgi pieturēties pie kaut kā varena, spēcīga, pie tāda, kas paliek nemainīgs neatkarīgi no laika un vietas. Tā ir tautība. Tā ir iekšējā piederības sajūta. Pat ja katra diena paiet nemitīgā skrējienā, procesā, attīstībā- tautība ir tas, kas ir nācis no paaudzes paaudzē un tā arī paliks nemainīga. Nekur nav teikts, ka tautībai ir jābūt viesiem kopējai. Mana tautība ir tieši mana tautība, manas saknes un mana vēsture, tādēļ neatkarīgi no citu domām, man ir tiesības uz savu vēsturi. Un šādas tiesības ir absolūti visiem.
…
