Viens no nozīmīgākajiem viduslaiku mākslas centriem bija Bizantijas impērija, kas izveidojās 395. gadā, kad no milzīgās Romas valsts atšķēlās tās austrumu apgabali. Savu nosaukumu Bizantija aizguva no sengrieķu kolonijas, kas te kādreiz bija nodibināta. Bizantija bija slavena ar savām bagātajām un krāšņajām pilsētām, tādām kā Antiohija, Aleksandrija, Damaska. Tomēr pati krāšņākā un bagātākā bija Konstantinopole – visas impērijas galvaspilsēta.
Bizantijā pāreja no antīkās uz viduslaiku mākslu noritēja ļoti pakāpeniski, jaunā valsts ilgi atradās it kā antīkās mākslas sargātājas lomā. Celtnieki un mākslinieki bija iepriekšējā mākslas mantojuma sargātāji un tālāk nesēji. Konstantinopole vēl vairākus gadsimtus pēc ārējā izskata atgādināja hellēnisma laikmeta pilsētu.
Bizantijas arhitektūras savdabību lielā mērā nosacīja antīko tradīciju, Austrumu mākslas un kristīgās ideoloģijas mijiedarbība.
Bizantijā agrāk nekā citās valstīs sāka veidoties viduslaiku kultūrai raksturīgās iezīmes. Antīkās pasaules bojā eja radīja tik lielus satricinājumus, ka izveidojās priekšstats - pasaule ir sarežģīta un cilvēka prātam neaptverama. 5. gadsimtā vēl valdīja antīkās mākslas principi. Par to liecina pilsētu regulārā apbūve, celtnēs izmantotie ordera elementi. Bet 5 gadsimta beigās jau sāka veidoties viduslaiku kultūrai raksturīgās iezīmes – visapkārt Konstantinopolei Justiāna I valdīšanas laikā ( 527 – 565 g. ) tika uzcelti spēcīgi nocietinājumi ar bastioniem, torņiem, šaujamlūkām un vārtiem ( lielākos no tiem dēvēja par Zelta vārtiem ).
…
