Es eju pa kalnu taku, man visapkārt ir zils, zaļš, dzeltens, sārts…Es eju meklēt dimantu spožo, neviena vēl neatrasto dimantu. „Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem- labs prāts! Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts!” Nu kā nu ne, ja ceļā galā dimants mirdz. Mans mērķis ir cēls: „Gribas kaut mirkli vienu sēdēt, kā karalis sēž. Stāvēt gaismas vidū, kā liktenis licis mums. Saglabāt gribas vidi, kurai ir atmirdzums.” Kā es gribu ātrāk nokļūt tur, kur viss ir tik skaists, plaukstošs, ziedošs, kur ir tik ilgi meklētais dimants. Ātrāk būtu pacelties spārnos un lidot, aizlidot… Viens ceļā satiktais gans man teica: „Ja gribi ātrāk tikt uz mājām, ej kājām, cilvēciņ, ej kājām!” Nu labi, pierunāji, bet kāpēc gan man tik ļoti „nagi niez”, to dimantu ātrāk gribu es. Kāda kamene ceļā man gadījās un sāka kaut ko bezjēdzīgi muldēt par kaut kādu mīlu, sen izdzisušu, tomēr vēl joprojām pulsējošu. Man nebija laika tādām muļķībām, man bija garlaicīgi, klausoties viņā, galu galā manu prātu jauca doma par dimantu.…
