Secinājumi
Turpmāk arī Nīderlandes tiesa pieņēma lēmumu par pabalsta piemērojamību, un par pamatu šādam lēmumam kalpoja tas, ka 1) pabalsta izmaksas apturēšana noveda pie darba vietas zaudēšanas; 2) tādējādi tas bija nopietns traucējums brīvas pārvietošanas tiesības realizācijai. Kā norāda sociālās drošības tiesību pētnieks Frans Penings (Frans Penings) maz ticams, ka šāda lieta atkārtosies, vai ka līdzīgu lietu skaits būs ievērojams, bet problemātika var izvērsties attiecībā uz pārrobežu darbiniekiem, un arī viņu ģimenes locekļiem. Vēl jo vairāk, šis spriedums norādīja uz nepieciešamību piemērojot sociālas drošības regulējumu pārbaudīt tas atbilstību ES darbības līguma 45.panta prasībām.
Hendriksa lietu dažreiz izmanto, lai pārbaudītu vai nacionālais regulējums nav pretrunā ar ES regulējumu, piemērām, vai pastāv iespēja interpretēt nacionālo likumdošanu tādā veidā, ka tās pārkāpj darba ņēmēju brīvas pārvietošanas garantētas tiesības.
Tieši jautājumā par no iemaksām neatkarīgo pabalstiem ir svarīga Hendriksa lieta, kurā viens no elementiem bija ka Wajong pabalsts zaudēšanas rezultāta pieteicējs zaudēja arī savu darbu, jo esoša Wajong pabalsta esamība atsvabināja darba devēja no minimālās algas prasības. Tādējādi, šķērsojot robežu pieteicējs zaudēja darbu.
Savā ziņā šī lieta atsaucās uz Marleasing lietu, kurā jau tika nolemts, ka nacionālo tiesu jurisdikcijā atrodas jautājums par nacionālās likumdošanas atbilstību Kopienas normatīvajai realitātei.
…
Viens no galvenajiem Eiropas Savienības tiesību principiem ir diskriminācijas aizliegums . Vispārinātā formā šis princips ir norādīts ES darbības līguma 18.pantā: “Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācijā pilsonības dēļ̧. Eiropas Parlaments un Padome saskaņā̄ ar parasto likumdošanas procedūru var pieņemt noteikumus, kas aizliedz šādu diskrimināciju.” Savukārt 21.panta pirmajā punktā ir norādīts, ka “Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.” Savukārt saskaņā ar konstitucionālajiem principiem, tostarp arī Satversmes 109.pantā ietverto, ka neatkarīgi no nacionālās attīstības līmeņa pastāv pienākums spert nepieciešamus soļus minimālās aizsardzības nodrošināšanai.