Beidzoties Aukstajam karam un starptautiskajā sistēmā izzūdot līdzšinējam ideoloģiskajā dihotomijā balstītam dalījumam, līdztekus vēstures gala un globālās integrācijas teorijām, parādījās arī koncepcijas, kas jaunu konfliktu avotus saskatīja kultūru, vērtību un reliģisko tradīciju atšķirībā. Šobrīd novērojamā globālā reliģiju atdzimšana, kas norisinās uz ideoloģiskās krīzes fona, rosinājusi dažus sociālo zinātņu pārstāvjus sākt runāt par apgaismības projekta neveiksmi un par nepieciešamību izmantot politikā reliģijas potenciālu. Vienlaikus šie procesi aktualizē uz atšķirīgām reliģiskām tradīcijām balstītu kultūru mierīgas sadzīvošanas problemātiku vienas sabiedrības ietvaros.
Dažādas Eiropas valstis atšķirīgi risina līdzāspastāvēšanas jautājumus- uzsverot vai nu toleranci vai arī sekulārismu. Mūsuprāt, tolerances stāvokļa panākšanas un uzturēšanas priekšnoteikums ir privātā un publiskā nošķīrums, kad līdzīgi franču laīcite izpratnei tiek uzcelts „žogs” starp neitrālo politikas sfēru un dažādu indivīdu priekšstatiem par labo un ļauno. Tādējādi publiskajā sfērā saglabājās jomas, kas skar pilsoņu intereses, par kurām ir iespējams iegūt racionālu un, kas paredz to periodisku novērtēšanu un pārskatu.…
