Lasot Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumu ,, Man labvēlīgā tumsā” dzejoļus, atklājas autoru vēlme lauzt tradicionālu uzskatu, kas latviešu mitoloģijā un literatūrā no sākta gala ,,tumsa” tradicionāli tika uzskatīta kā gaismas pretstats, kā ļauno spēku sabiedrota, kā haosam labvēlīga vide. Krājums ir iznācis 1979. gadā un ataino paaudžu radniecības, viņu darba nemirstības izjūtu, folkloras un agrākas dzejas tēlus, piemēram:
,, Krupīts nesa ūdentiņu
Sakumpušu muguriņu...”
Krājumā ,, Man labvēlīga tumsā” galvenie motīvi, manuprāt, ir pagātne, mīlestība pret dabu, sevis meklējumi, cerība uz labāku dzīvi un dabas bagātība.
Liriskais Es šajā krājumā ir cieši saistīts ar pasauli- ar dabu un kosmosu- ietver bezgalīgi daudz saikņu gan dzīvajā, gan nedzīvajā dabā. Izmantoti tradicionāli un folkloras tēli (Pelni, dūmi, tumsa, akmens, migla, saule), kuros iešifrētas jaunas nozīmes, noliedzot zināmas.…
