Filosofija, zinātne un reliģija

Gotfrīds Leibnics (1646-1716) aplūkojamo problēmu raksturoja ar jautājumu : „Kāpēc vispār kaut kas eksistē, nevis nekas neeksistē?”. Otrs Akvīnas Toma aizsāktais „ceļš” joprojām izraisa diskusijas, sākas ar novērojumu, ka dabā var novērot daudz mērķtiecības. Teoloģiskie argumenti (no gr. telos – mērķis) par labu Dieva eksistencei tika sevišķi plaši izmantoti XVII – XIX gs. dabas teoloģijā. XX gs. otrajā pusē interese par teoloģiskajiem argumentiem ir atgriezusies, šoreiz balstoties ne tik daudz dzīvības zinātnēs, cik fizikā. Runa ir par novērojumu, ko dēvē par Visuma „smalko saskaņotību” (angl. fine-tuning of Universe), kas nozīmē, ka vairākas no fundamentālākajām fizikālajām konstantēm šķiet tieši pielāgotas saprātīgas dzīvības rašanās un pastāvēšanas iespējai.
XIX – XX gs. filozofijā un sociālajās zinātnēs parādījās dažādi naturālistiski reliģijas izskaidrojumi. Izskaidrojumi, kas balstās naturālisma (materiālisma) ontoloģijā un tātad uzskata ateistiskās reliģijas par maldiem. Vācu filozofs Ludvigs Feierbahs (1804-1872) darbā „Kristietības būtība” rakstīja, ka ideja par Dievu ir paša cilvēka vēlmju un ilgu projekcija, kas maldīgi padarīta par reāli eksistējošu objektu; patiesībā nevis Dievs ir radījis cilvēku, bet cilvēks – Dievu. Cits XIX gs. filozofs Kārlis Markss (1818-1883) – reliģiju uzskatīja par „opiju tautai”, kas ekonomiskās un sociālās atsvešinātības apstākļos mierina, solot labāku dzīvi pēc nāves. XX gs. pirmajā pusē Zigmunds Freids (1856-1939) reliģiju uzskatīja par ilūziju un izskaidroja tās pastāvēšanu kā cilvēkiem raksturīgu neirozi; saskaņā ar Freida pieeju ideja par Dievu ir izskaidrojama psiholoģiski kā no bērnības saglabājies idealizēta tēva tēls, kas sniedz atbalstu un drošības sajūtu. Šie izskaidrojumi ir arī kritizēti un nepieņemti, kā jau visas pārējās nostājas.
…