Luijs XVI, neapmierināts ar Nacionālās sapulces nepaklausību, sāka pulcēt ap Parīzi un Versaļu sev paklausīgo karaspēku. Nacionālajā sapulcē tas izraisīja lielu satraukumu, kas palielinājās, uzzinot, ka Nekers — ministrs, kas tautā bija ļoti populārs, - ticis atlaists no amata un izraidīts no Francijas. Drīz sākās plaši nemieri. To iemesls bija arī pastāvīgais darba trūkums un pārtikas dārdzība. Notika sapulces, no kurām viena no nozīmīgākajām un izšķirošākajām notika Palē Rojāla dārzā. Kamils Demulēns — advokāts — aicināja tautu sacelties. Šo priekšlikumu ļaudis atbalstīja un pavisam drīz cilvēki, sankiloti izgāja ielās, cēla barikādes, laupīja veikalus (it sevišķi ieroču). 1789. gada 14. jūlijā tauta devās uzbrukumā valsts cietumam Bastīlijai.
Tā savā ziņā bija karaļa varas simbols. Bastīlijas cietumā atradās kādi padsmit kriminālnoziedznieki (naudas viltotāji, izvarotāji, un daži psihiski slimie - īsi pirms notikumiem tur bija ieslodzīts arī marķīzs de Sads). Bastīlija tika ieņemta un nopostīta līdz pat pamatiem, apsardze nogalināta, bet pārdesmit ieslodzītie - atbrīvoti. Lai pūlis nesāktu laupīt un lai atsistu gaidāmos karaļa karaspēka uzbrukumus, Parīzes birģeri izveidoja paši savas karaspēka vienības - Nacionālo gvardi. Karalis piekrita karaspēka atsaukšanai un iecēla Nekeru atpakaļ amatā. Par Parīzes nacionālās gvardes vadītāju kļuva Lafajets, savukārt Žans Silvēns Beijī kā Parīzes komūnas pārstāvis kļuva par Parīzes mēru.
…
