Bērnu hiperaktivitātes problēmu sāka pētīt 20. gadsimta sākumā, bet Latvijā tas ir sākts pavisam nesen. Vairāk pētījumu par šo problēmu ir veikti Amerikas Savienotajās valstīs. Veicot hiperaktivitātes kā uzvedības traucējumu izpētes analīzi, tika konstatēts, ka bērnu hiperaktivitāti raksturo noteikta uzvedība, un tās apzīmēšanai ieviesa jēdzienu – pārāk aktīvas uzvedības sindroms. ASV psihologi uzskatīja, ka šo sindromu izraisa smadzeņu bojājumi.
Kā atzīmē Tija Liepiņa Eiropā hiperaktivitātes pētījumus veikuši Anglijas (E. Teilors), Krievijas (M. Bezrukins, M. Čistjakova, S. Jefimova), Vācijas (I. Justa, R. Špalleka) zinātnieki, kuri savos pētījumos sasaucas ar ASV (S. Kempbels, M. Rozenbergs, u.c.) psihologu atziņām.
50. gados veiktie pētījumi ar bērniem liecināja par smadzeņu bojājumu un hiperaktīvas uzvedības pakārtotu saistību. 60. gadu sākumā kustību aktivitāti sāka uzskatīt kā otršķirīgu pazīmi un kā galveno izvirzīja hiperaktīvo bērnu uzmanības ne noturīguma problēmu, savukārt 70. gadu sākumā kustību aktivitāti sāka uzskatīt kā atšķirīgu pazīmi, priekšplānā izvirzījās hiperaktīvo bērnu uzmanības ne noturīguma problēmas, kuras rodas no viņu impulsivitātes un nespējas koncentrēties pirms darbības uzsākšanas.
1980. gadā tika ieviests termins – uzmanības deficīta sindroms (UDS). Uzmanības deficīta sindromam izdalīja divus veidus:
1.Uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti – UDS/ ar H
2.Uzmanības deficīta sindroms bez hiperaktivitātes – UDS/ bez H
Ir bērni, kuru uzvedībā nav vērojamas hiperaktivitātes iezīmes, taču arī viņiem var būt grūtības uzmanības noturībā un spējā koncentrēties. Tas rada grūtības hiperaktivitātes diagnosticēšanā. …
