Koku zaros lapu kļūst arvien mazāk un mazāk, bet es kļūstu arvien skumjāks un skumjāks. Vēl gads, un arī es būšu savas dzīves krustcelēs, beigšu 12. klasi un varbūt ar bēdīgu sirdi noraudzīšos uz saviem klases biedriem, kuri dosies mācīties uz augstskolām.
Vai es spēšu doties viņiem līdzi, vai vecāku naudas maks nebūs pārāk plāns, lai varētu īstenoties mani sapņi un ieceres? Varbūt arī mani gaidīs Īrijas lauki, kur varēšu sev nopelnīt naudu studijām un tikai tad īstenot savu iecerēto mērķi. Bet to gan es zinu droši- nekad neļaušu straumei mani nest nepareizā virzienā.
Zinu, ka būs nepieciešama dzelžaina griba un bezgalīga neatlaidība, lai līdzsvarotu un izvērtētu nepieciešamo labā, ļaunā, vieglprātīgā un nopietnā devu.
…
