Imanuēls Kants piedzima 1724.gadā un dzīvoja līdz 1804. gadam, pēc četrdesmit gadiem sevi pasaulei pieteica Frīdrihs Nīče, kura dzīves ilgums mērāms 66 gados, par abu šo pasaules domātāju vārdu ilgmūžību nav jāatgādina. Neesmu ielūkojusies četrdesmit gados starp abu domātāju dzīvēm, bet gan uzskatos, kuri rodas starp viņu izteiktajām atziņām, pieņēmumiem un vērtējumiem, kurus varētu saistīt ar ētiku.
Jautājumi par ētiku, morāli un tikumību, ir jautājumi par vispārīgām dzīves kvalitātēm, to meklēšanu, veidošanu vai noliegšanu. Morālajai regulācijai tiek veidota programma, tās realizāciju paredz kontrole un notiek vērtēšana saskaņā ar principiem, vērtībām un normām. Katra izstrādāta sistēma parasti balstās uz loģiskiem pieņēmumiem par iespējamo rīcību, motīviem, mērķiem un to sekām, tāpēc ļoti interesanti aplūkot gribu ētikas kontekstā.
Imanuēls Kants “Praktiskā prāta kritikā” izvirza domu par gribu kā rīcības vērtēšanas kritēriju, saskaņā ar kuru neko nevar neierobežoti apzīmēt kā labu, tikai labu gribu var. Rīcības tikumisko kvalitāti var veidot tikai tā gribas iezīme, kas atbilst prātam, tātad labā griba. …
