Kristīgā ticība ir brīva izvēle katram cilvēkam, taču Dievs savu mīlestību dod visiem cilvēkiem. Šī Pāvila vēstule romiešiem nav rakstīta tikai viņiem vai tikai kristiešiem, manuprāt, tā ir kā dzīves mācība jebkuram cilvēkam. Un šī mācība neprasa no cilvēka daudz, neprasa neko neizdarāmu, tā nenostājas pret cilvēka dabu, tā palīdz cilvēkam apzināties, kā var palīdzēt pats sev. Tomēr cilvēka dabā ir arī krist kārdinājumā un paļauties dusmām. Tamdēļ reizēm izdarām daudz lietu, kuras vēlāk nožēlojam. Un Dievs ir gudrs ( es pieņemu, ka Pāvils ir runājis Dieva vārdā), viņš mūs brīdina par to arī mūsu pašu labad. Viņš it kā pazīst mūs daudz labāk, un tādēļ parāda īsto dzīves ceļu, ko cilvēks savā egoismā un slinkumā varbūt nemaz neredz. Ja cilvēkam nav vadītāja, tad viņš ir pazudis, jo pats saviem spēkiem nespēj tikt galā. Reti ir tādi cilvēki, kas to spēj, un es tādus varu tikai apbrīnot.
Bet Dievs arī atstāj brīvu izvēli mums pašiem, vai sekot viņa parādītajam ceļam un dotajai mācībai, vai turpināt sekot saviem instinktiem (piem., atriebt ļaunu ar ļaunu, priecāties par cita likstām) un nepadomāt, vai mēs nenodarām ļaunu paši sev. Šī vēstule vēlreiz, tāpat kā gandrīz katra Bībeles rindiņa, apliecina, ka Dievs mūs mīl. Un ka tad, ja mēs šo mīlestību nevaram realizēt pret pašu Dievu, tad vismaz pret sev tuvajiem cilvēkiem tomēr varam.
…
