TAISNĪGUMS UN PATIESĪGUMS.
Vērtība taisnīgums attiecībā pret citām morālām vērtībām ir it kā to objektivitātes mērs, sava veida morālās patiesības raksturotāja. Morālā patiesība nav tikai prāta – tā ir arī sirds patiesība; tā ir ne tikai fakta atbilstība īstenībai, bet arī īstenības atbilstība humānākai nākotnes sabiedrības un cilvēka attīstībai, cilvēcisko interešu pilnīgākai apmierināšanai.
Patiesība cieši saistīta ar godīgumu un ar atklātību. Nepatiesība izraisa taisnīga cilvēka sašutumu, ciešanas. Cilvēkam nepietiek ar prāta un sirds patiesību vien: saskarsmē ar dzīvi, grūtībām, ar pienākuma izpildi top arī gribas patiesība. Dažkārt atklāt patiesību, nosaukt lietas to īstajā vārdā ir bīstami, reizēm cilvēks, kas ir augstākās domās par savu devumu darbā, īstenībā ir „piektais ritenis”. Taisnīgai rīcībai nepieciešams arī informācijas optimums.
Morālā patiesība ir cilvēku attiecību cilvēciskas saliedēšanas, apgarotības un cilvēka brīvās gribas, laimes, pienākuma, dzīves jēgas patiesība. Taisnīguma kategorija vistiešāk rāda, ka objektivitātes, dziļākas patiesības vārdā mums jāmeklē noteiktā sabiedrības vidē optimālākais saskaņojums starp pretstatiem: brīvību un nepieciešamību, darbu un atalgojumu, mērķiem un līdzekļiem, noziegumu un sodu.
Padziļinātos taisnīguma meklējumos parādās jauns taisnīguma princips, kas nosaukts par morāles zelta likumu. Morāles zelta likumam ir dažādi varianti: nedari otram to, ko negribētu lai dara tev; ko nevēli sev, to nevēli citiem. Jo sarežģītāka vēršas sociālā dzīve, jo grūtāk tajā orientēties, tāpēc par stabilāko un pievilcīgāko taisnīguma normu kļūst „zelta vidusceļš”, izvairīšanās no galējībām, vienmēr saglabājot mērenību. Kā uzskata Aristotelis, taisnīgai ir vidējais starp izdevīgumu un zaudējumu, - tas ierobežo patvaļu un tiecas pēc līdzīgā.
Pastiprinoties sabiedrības dzīvē dažādu kārtu noslāņojumam, kārtu privilēģijām, biežāk tiek izvirzīta taisnīguma formula – „katram savu”. Tā ir prasība „dot ķeizaram, kas ķeizaram, un Dievam, kas Dievam pienākas”. Platona daudzveidīgajā mācībā par taisnīgumu arī pamatā saglabājas „katram savu” ideja. Taisnīgi ir, ja katrs nodarbojas ar savu darbu. Pats lielākais pilsoņu noziegums ir jaukšanās kādas citas kārtas darbā. Platonam ir četri galvenie tikumi – gudrība, vīrišķība, savaldība un taisnīgums. …
Vērtība taisnīgums attiecībā pret citām morālām vērtībām ir it kā to objektivitātes mērs, sava veida morālās patiesības raksturotāja.
