Jau aizgājusi bargā ziema ar savām baltajām sniega vērpetēm un degunā kniebjošo salu. Jau aizgājis pelēkais baltums, paņemot sev līdzi drūmumu, nopūtas un uz kārumiem nasko zīlīšu lidināšanos gar logiem. Jau pavasaris? Nē, arī līdz tam vēl pāris gaidpilnu dienu, pāris zvaigžņotu nakšu, kurās izsapņot sapni par asnu izdīgšanu un uz asfalta esošo peļķu pārvēršanos par sausām iedobītēm , kur ikdienas raitajā solī aizķerties kājai.
Nav vairs ziemas, bet nav arī īsta pavasara. Nav krāsainām kļavlapām bagāta rudens un ziedos tērptas vasaras, jā, bet kas tad? Kas šis par laiku, kurš vienmēr zelta pinekļiem savieno gadalaikus un, zelta putekšņus berot, vijas tiem cauri? Kas pavada sniega mākoņus, kas iedzeltē rudeņos lapas, kas izaudzē asnus un pēcāk pārvērš tos brīnumkrāšņos ziedos?
Šo parādību katru dienu piesauc laika ziņu onkulis, svarīgi stāvot kameras priekšā un vēzējot rādāmkoku virs kartes. Šo brīnumu ieraugot , mūsu acis iemirdzas tik pat spoži kā tas, ko redzam. Nereti mēs aizsedzam acis, lai neapžilbtu un aizkavētu neredzamās deguna kutinātājas izraisīto šķaudienu. Tā ir saule, un šis ir tās laiks- tas saulainākais, tas iepriecinošākais, gaidpilnākais un satraucošākais. …
