Gods un cieņa

Ievads.
Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas nozīmīgām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. ētika ir grieķu cilmes vārds ar nozīmi „tikums”, „raksturs”, „paraža”, „paradums”. Vārds „ētisks” pats par sevi ir neitrāls, kas neliecina ne labu, ne sliktu, jo apzīmē tikai konkrētas personas vai cilvēku attieksmi pret tradicionāli izveidojušos vai topošo vērtību sistēmu. Ētika vienmēr ir bijusi un ir saistīta ar sabiedrību. Ētika filozofiski apcer labo un ļauno, dzīves jēgu, cilvēku tikumus- kā gudrību, skaistumu un taisnīgumu jau kopš seno grieķu Aristoteļa, Sokrāta un Platona laikmeta. Ētika ir dzīves mācība. Padomus kā padarīt dzīvi labāku, pilnvērtīgāku var rast ne tikai filozofiskajā ētikā, bet arī mākslā, publicistikā, pedagoģijā, reliģijā un folklorā.
„Cieņa ir cilvēka vērtība, bet gods ir šīs vērtības novērtējums” ( A. Milts „Esejas par morāli”). Cieņa un gods ir morālās apziņas jēdzieni, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, vērtējot tā rīcību, dzīvi.
Ne tikai pasaules vēsturē ir vērojama šo morālo apziņas jēdzienu esamība, bet arī latviešu folklorā. Ir daudzas tautasdziesmas, sakāmvārdi un parunas par godu un cieņu, kurās, piemēram, gods ir attiecināms uz cilvēkiem dažādās dzīves situācijās – jaundzimušajiem kristībās, jaunlaulātajiem kāzās, aizgājējiem bērēs.
Estētika – filozofiska zinātne par estētisko dabā, sabiedrībā, par materiālo un garīgo darbību, par kopējiem jaunrades principiem pēc skaistuma likumiem, par attīstības likumsakarībām un estētiskās apziņas funkcionēšanu, tai skaitā arī mākslas kā specifiskas dzīves attēlošanas formu. Tātad estētika – zinātne par skaisto.
Estētiskais nav patstāvīga un nemainīga substance. Estētiskais ir subjektīvā un objektīvā dialektiska vienība. Tas ir cilvēka saskarsmes ar dabu, mākslas darbiem un radīšanas procesu rezultāts.
Māksla – tā ir viena no sabiedriskās apziņas formām. Tajā pašā laikā tā ir speciāla praktiski garīgā pasaules apgūšanas forma, kura izpaužas dažādos veidos: glezniecībā, mūzikā, literatūrā, kinematogrāfijā un teātrī u. c.

…