Valsts sengrieķu filosofu skatījumā

Spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, jau pirms 350 000 gadu pa zemes virsu staigājuši cilvēki. Bet kopš sensenajiem laikiem, īpaši pēdējos
10 gadu tūkstošus, cilvēks ir pārvērties no dzīvnieciskas būtnes par apzinīgu kulturālu būtni, kas ne tikai ēd, dzer, guļ un strādā, bet arī domā un domādamas cenšas izprast sevi un savu dzīvi.
Pirmo reizi, kad cilvēce pacēlās līdz filozofiskai pašapziņai, tas notika Senajā Grieķijā, apmēram vairāk nekā pirms 2 300 gadiem. Galvenā problēma, kuru aplūkoja Senās Grieķijas filozofi, bija cilvēks un viņa dzīvē. Sākotnēji sengrieķu filozofiskās interese bija saistītas ar dabu un pasauli. Pirmie ievērojamākie sengrieķu filozofi Anaksimandrs (ap 611 — 546), Anaksimens (ap 585 — 525), Pītagors (ap 550 Kristus dzimšanas), Heraklīts
(ap 544 — ap 483) un Parmenīds (ap 540 — 480) cilvēku nenostatīja pretim pasaulei un neizcēla ārpus dabas un matērijas likumiem, bet apskatīja to kā pasaules sastāvdaļu. Taču ap V gadu simteni pirms Kristus, kad straujā sabiedriskās dzīves attīstība izvirzīja filozofiskajā priekšplānā pašu cilvēku, radās arī pirmie filozfiskie darbi, kur cilvēks tika aplūkots jau attiecībā pret apkārtējo pasauli. Tādējādi, līdz ar cilvēka būtības risināšanu, sāka rasties arī filozofiski apcerējumi par valsti, valsts vadītājiem, tika analizētas valdītāju īpašības, tika doti padomi — kā vadīt valsti, kam tas ir jādara, ar kādām īpašībām ir jābūt apveltītam valdniekam utt. Sāka meklēt atbildes uz jautājumiem: “Kas ir taisnība? Kas ir likumība? Kādas ir valsts formas? Kas ir vara? Radās valsts formu dalījums, tika analizētas atsevišķas valsts sastāvdaļas. Piemēram, valsts sastāvdaļa — vara.
Lai gan vara nav kaut kas tāds, ko varētu definēt un zināt, izņemot tās juridisko aspektu, bet tomēr, varu, tāpat kā brīvību un atbildību, vajag saprast, radot šā jēdziena jēgu. Varas filozofiju varētu aplūkot no politiskās filozofijas aspekta, kas aptver ontoloģiju, aksioloģiju un metodoloģiju. Bet kā fenomenu, jēdzienu “vara” varētu definēt šādi: “Vara ir visuresoša, visaptveroša. Tā aptver, piesātina mūs. Vara — tā esam mēs, mūsu sākumstāvoklis, mūžsena nepārvarama iegrimšana pašu radītā, apdzīvotā vidē ar tās eksistenciāli un sociāli nozīmīgiem institūtiem, sabiedrības iekārtām, daudzām un dažādām sava “bara dzīves” nosacītībām, tipiem, veidiem... …