Naudai sabiedrības dzīvē aizvien ir bijusi un joprojām ir izcili nozīmīga vieta. Tā tikusi dievināta un nicināta, alkatīgi krāta un vieglprātīgi izšķērdēta, likumīgi izgatavota un primitīvi atdarināta, kalpojusi cildeniem mērķiem, gan ļauniem nolūkiem, bet nekad cilvēkus nav atstājusi vienaldzīgus. Arī latviešu tautas dziesmās apdzied naudas nozīmi:
„Jūra šņāca, jūra krāca,
Kas guļ jūras dibenā?
Tur gulēja zelta nauda
Sudrabiņa lādītē.”
Ne vien ekonomiskā, bet arī kultūrvēsturiskā un politiskā nauda uzskatāmi atspoguļo visu civilizācijas gaitu. Tā bieži vien satur unikālu, nekur citur neatrodamu vizuālo vai precizējošu informāciju par reiz dzīvojošu valdnieku un personu likteņiem, seniem vēstures nopatikumiem, bojā gājušiem arhitektūras un kultūras pieminekļiem. Nereti tā dod skaidrojumu senām leģendām vai liecina par politiskām pārmaiņām valstī un neapšaubāmi ir pasaules kultūras sastāvdaļa.
Naudai ir liela vara. Nauda palīdz piepildīt sapņus un valdīt, tāpēc tā bieži ir noziegumu un izjukušu attiecību iemesls. Iespējas tērēt nauda rada kārdinājumu. Nauda palīdz uzkrāt bagātības. Vairums cilvēku strādā, lai gūtu gandarījumu un nopelnīt:
„ Kas grib daudz sīkas naudas,
Lai dēj šķību ozoliņu:
Zelta nauda sabirusi
Šķībajā ozolā.”…
Nauda ir līdzeklis, ar ko var izteikt visu preču un pakalpojumu vērtību. Tā ir īpaša prece. Vārds nauda latīniski cēlies no latīņu vārda „pecus”- lopi, jo lopi bija visizplatītākā senā nauda. Nauda ir palīgs preču maiņā. Parasti naudu izdod valdība vai finanšu iestāde – banka. Naudas vērtība atkarīga no tās kā apmaiņas priekšmeta noderīgums, savukārt tas atkarīgs no naudas tirgus vērtības.
