Nobeigumā var teikt, ka šīs nozares veiksmīgai attīstībai Latvijā trūkst uzņēmējspēju, kas varētu uzņemties risku ieguldīt šajā nozarē lielu kapitālu, kas nodrošinātu uzņēmumu ar nepieciešamajām augstvērtīgajām tehnoloģijām, lai tas spētu audzēt kvalitatīvas sēnes lielos daudzumos, kas varētu pilnībā apmierināt uzpircēju prasības. Līdzšinējos Latvijas ekonomiskajos apstākļos nebūtu racionāli centieni šīs nozares attīstībai, jo tirgū jau ir savs pastāvīgais sēņu piegādātājs – Lietuvas un Polijas valstis, kas ir spēcīgi konkurenti, tāpēc izkonkurēt to lielos uzņēmējus šobrīd ir gandrīz neiespējami, it īpaši, ņemot vērā Latvijas sēņu audzētāju iespējas pretendēt uz valsts finansiālajiem atbalstiem, kas šīs nozares saimniecībām ir minimālas. Sēņu audzētāji Latvijā, mazu saimniecību dēļ, var pretendēt tikai uz tādiem Lauku attīstības programmas pasākumiem kā „Lauku saimniecību modernizācija”, „Tūrisma aktivitāšu veicināšana”, un uz tādiem Tirgus veicināšanas pasākumiem kā „Informatīvie un veicināšanas pasākumi attiecībā uz lauksaimniecības produktiem”. Kā arī daudzi sēņu audzētāji saskaras ar informācijas trūkuma problēmu, līdz arto tiem nepietiek zināšanu, iemaņu, pieredzes sēņu audzēšanā, kas noved pie neveiksmīgiem sēņu audzēšanas mēģinājumiem, rezultātā audzētājs zaudē ieguldītos līdzekļus un vairs neturpina darbību šajā nozarē. Kompetences celšanai, nepieciešamo zināšanu iegūšanai arī nepieciešami naudas līdzekļu ieguldījumi, kā arī ievērojams laika patēriņš, kam bieži vien jauni uzņēmēji neredz jēgu, jo nesaskata šīs nozares attīstības iespējas.…
