Izgaisa viņš ne tikai pudeļu šķindoņā, bet arī kāršu spēlē. Tomēr man gribas domāt, ka Krustiņš nebija vis atkarīgs no azartspēlēm, bet gan bija bērnišķīgi naivs (kā nu ne, ja vīrišķā – loģiskā domāšana tam nebija attīstīta) un pīķa dāmu dancināja savos pirkstos vien tāpēc, ka šī spēle bija pērkama cerība. Cerība, ka kādreiz paveiksies. Cerība, ka viņš uzvarēs. Cerība, ka varēs pārnes mājās naudas maisu un beidzot vecāku acīs redzēt atzinību. Bet viņam neveicās ne kārtīs, ne mīlestībā.…
