Livonija juridiski bija feodālu valstiņu konfederācija, kas sākumā (12.un 13.gs.) aptvēra lībiešu zemes gar Daugavas un Gaujas lejteci, bet kopš 13.gs. šo nosaukumu sāka attiecināt arī uz latgaļu, kuršu, sēļu un igauņu zemēm. Livonijas izveide saistāma ar tirdzniecības pilsētu attīstību Vācijā un līdz ar to bija nepieciešama jaunu tirdzniecības ceļu atklāšana. Nonākot Baltijas jūras krastos Latvijas un Igaunijas teritorijās vācieši ievēroja plašās tirdzniecības iespējas un to, ka vietējie iedzīvotāji. Tādēļ 12.gs. „slēpjoties” zem Romas pāvesta izsludinātā Krusta kara uz Latviju un Igauniju dodas tirgotāji kopā ar garīdzniekiem, mūkiem, lai iesaistītos vietējo iedzīvotāju kristīšanā. Taču redzēdami, ka būs nepieciešams liels spēks vietējo iedzīvotāju apspiešanā 1202.g. bīskaps Alberts izveido militāri – reliģisku organizāciju Zobenbrāļu ordeni, kas pakļautos Rīgas bīskapam. Taču izveidotā ordeņa vadība saprotot apgūstamo teritoriju iespējas izvirza sev atšķirīgākus mērķus (un arī mērķa sasniegšanas metodes) no Rīgas bīskapa un tādēļ izceļas savstarpējs strīds, kas ilga līdz pat Livonijas pastāvēšanas beigām.…
