4. Situācija.
Autovadītāju kultūra.
Agrs rīts, līst lietus, uz ielām peļķes. Ejam uz darbu, pēc iespējas izvairoties pietuvoties braucamajai daļai. Pie krustojuma jāapstājas, jo deg sarkanā gaisma. Vairākas mašīnas pabrauc garām, piebremzējot pie peļķes, bet viens autovadītājs iebrauc tieši peļķē pamatīgi apšļakstot stāvētājus. Mans viedoklis – esmu pamatīgi dusmīga, šķiet, ka viņš to speciāli. Kur tad tā jāskrien, ka nevarēja piebremzēt pirms peļķes. Droši vien tagad kretīns, smejas par mums. Vīra viedoklis – iespējams, ka tas bija netīšām. Pašam esot gadījies, ka peļķe izrādās bedre un ritenim tajā iegrimstot, tiek apšļakstīti gājēji. Tāpat ne vienmēr izdodas peļķes laikus ievērot, īpaši ja līst tik stipri kā pašlaik. Darba kolēģes viedoklis – varbūt šoferis steidzās, jo veda sievu uz dzemdību namu. Viņas vīrs šādi esot pusrīgas apšļakstījis.
5. Situācija.
Studentu kultūra.
Iet lekcija, pasniedzēja izklāsta mācību vielu, studenti pieraksta cenšoties nepalaist garām svarīgu informāciju. Pēkšņi iezvanās mobilais telefons. Studente ilgi meklē to somiņā, tad atrod un iziet no auditorijas. Mana pirmā reakcija – nu ārprāts. Vai tad tiešām uz 45 minūtēm nevarēja atslēgt, jeb vismaz uz vibrozvanu uzlikt. Tā taču ir necieņa pret citiem. Tomēr vēlāk apdomājot rodas cits viedoklis.…
