Karalis Līrs ir kungs, kura dzīve noritējusi idealizētos apstākļos: viņš vienmēr ir bijis vislabākais, visgudrākais, viscildenākais. Karalis Līrs allaž ir dzirdējis tikai glaimus, patīkamus vārdus, izdabāšanu, redzējis visu savu vēlmju piepildījumu. Līdz ar to karalim ir bijis grūti novērtēt dzīves patiesās vērtības, laimi viņš saskatījis glaimojošos vārdos un pat nav spējis iedomāties, ka viņa vara varētu nebūt visuvarena un mūžīga.
Kad karalim jāizdod savas meitas vīriem, atklājas karaļa vēlme būt apbrīnotam, cildinātam un parādās viņa neprasme atšķirt liekulīgus vārdus no patiesiem, ieskatīties cilvēka darbos un dvēselē, nevis tikai klausīties vārdos. Karalis tic savu meitu Gornerilas un Reganas vārdiem, kuri ir pārspīlēti, neizteic meitu patieso attieksmi pret tēvu, bet nopeļ Kordēliju par tās neprasmi liekuļot. Gornerila:
“Jūs dārgāks man par acu spožumu,
Par visu, kas vien cēls un rets, un daiļš,
Par brīvību, par visām pasaul’s mantām,
Par godu, laimi, pašu dzīvību!”…
