-
Serens Kirkegors un baiļu jēdziens
Katram laikmetam un katrai tautai ir savi varoņi un ne varoņi, savi priekšstāvji un sekotāji, savi izredzētie un izstumtie, kā arī tādas personības, kuras nepakļaujas nekādam iedalījumam. Tas var būt tāpēc, ka viņu radošās izpausmes ir bijušas neparasti daudzveidīgas, gan tāpēc, ka viņi paši, iespējams, darījuši visu, lai apgrūtinātu savas gara un fiziskās dzīves teorētisku satvērumu vai pat padarījuši to gandrīz neiespējamu. Bet, iespējams, galvenais iemesls ir tas, ka viņu idejas ir tik pamatīgi savijušās ar divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta intelektuālajiem strāvojumiem, ka to atdalīšana prasa vai ķirurģisku precizitāti, un rezultāts bieži vien ir koncentrēts pamatideju uzskaitījums. Vai atkal, gluži pretēji, brīvu interpretāciju gaitā autoru oriģinālās domas var kļūt vai nesaklausāmas. Tāpēc domātāju dzīvespasaules apjaušanai būtisks ir gan viņu dzīves un radošās darbības, laikmeta konteksti, gan vēsturiskas un mūsdienu variācijas par autoru izvirzītajām tēmām, gan arī pašu tekstu zīmju un nozīmju saspēles. Viens no visintriģējošākajiem domātājiem filosofijas vēsturē, kura personības un daiļrades atminēšanai jau vairāk nekā pusotru gadsimtu veltīts ne mazums pūļu, ir dāņu vienpatis Sērens Obe Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard) (1813–1855).
Kirkegora dzīves un radošās darbības laiks sakrīt ar dāņu kultūras zelta laikmetu, kuru raksturoja stabilitāte un konflikts, franču revolūcijas un romantisma individuālisma ideju devalvācija, kā arī kultūras un intelektuālās dzīves aktivizēšanās (to skaitā arī masu komunikācijas līdzekļu, proti, preses lomas nepieredzēts pieaugums).
Kirkegors piedzima 1813. gadā pārtikušā ģimenē. Viņa tēvs dzīvoja nabadzībā, līdz pārcēlās uz Kopenhāgenu, kur piedzīvoja finansiālu veiksmi. Pēc nāves 1838. gadā viņš dēliem atstāja pietiekamu mantojumu, lai Kirkegors varētu atļauties nodarboties ar filozofiju, neuztraucoties par finansiālo situāciju.…
Darbs ‘’Vai nu – vai arī’’ veltīts ‘’muzikāli erotiskām’’ problēmām, pēdējie divi ‘’Baiļu jēdziens’’ un ‘’Neārstējama slimība’’– ‘’iedzimtā grēka’’ jautājumiem un izmisuma un šaubu veidu aprakstam. No galēja subjektīvisma pozīcijām Kirkegors kritizēja Hēgeļa filozofiju. Pēc viņa domām, patiesība vienmēr ir subjektīva. Ētikā Kirkegors aizstāvēja individuālismu un ētisko relatīvumu, propagandēdams skumjas, bailes no tautas , masām un naidu pret tām. No trijiem cilvēka ‘’eksistences’’ tipiem (estētiskā, ētiskā, reliģiskā) par augstāko viņā atzina reliģisko tipu. Individuālās bailes par savu esamību ir vienas no dziļākajām mūsdienu cilvēka izjūtām. Bailes tiek izteiktas kā dvēseles stāvokļa apraksts vārdos, kliedzienā, žēlabās. Nevienām izjūtām nav iespējams tik daudz dažādu variantu kā bailēm. Bailes ir fundamentāla izjūta, kas savā veidā atainojas gan dzīves formā augšup, gan formā uz priekšu, gan uz virsmas. Psihiatri atzīst, ka bailes ir vistoksiskākā un nomācošākā emocija. Kirkegors bija pirmais Eiropas kultūrā, kas baiļu filozofiskajai analīzei velta speciālu grāmatu „Baiļu jēdziens”, kas tika uzrakstīta 1844 gadā. Kā bailes definē S.Kirkegors – „ Bailes ir nākamā diena.”
