Šveices bankas kopumā var raksturot kā kapitalizētas, ar augstu vērtību kvalitāti un ienesīgas. Kā sistēma, viņa panāk labumu no sabrukuma nekustamo īpašumu tirgū un lejupslīdes agrajos 1990. gados, un no lielo banku zaudējumiem, ko pārcieta Āzijas valstis un Krievija krīžu laikā 1990. gados. Panīkums un pelnīt spēja pierādīja, kā apdomība nes peļņu banku sektoram – no 0.2 procentiem 1996. gadā līdz 0.9 procentiem 2000. gadā. Ienākumu veikšana bija īpaši laba lielajās bankās un Raiffeisen bankās, pēc tam sekoja reģionālās un kantonu bankas. Statūtkapitāls palielinājās no 10 procentiem 1995. gada nogalē līdz 13 procentiem 2000. gada nogalē, pirms nelielā kritiena 2001. gadā. Bankas likvidācijas pozīcija pilnveidojās uz priekšu ar cerību palielināt krājumus no pirmavotiem, kā arī klientu noguldījumiem un kredītiem.
Kopumā, sistēma pierādīja, ka var būt elastīga makroekonomikas šoka un sasprindzinājuma scenāriju daudzveidībā. Tomēr zīmīgākās atšķirības saglabājas starp abām pusēm un starp iestādēm katrā pusē. Kredītu normas, ieskaitot filiāļu kreditēšanu un lielo risku, ir atbilstošas BCP. Informācija vērtīgajā kvalitātē un uzkrājumos mēnešu un ceturkšņu pārskatos tomēr ir ierobežota. Turklāt, bankām nav vajadzīgs atklāt viņu gadagrāmatu publicētos pārskatus kategoriju vērtīgajā kvalitātes sadalījumā, nedz citādā vērtīgās kvalitātes mērītājā (kā pagājušajā termiņā, slepenajā vai neuzkrātajā aizdevumā). …
