Viss sākās ar to, ka mana sievasmāsa apprecēja guculi. Aizbraukusi uz vīra pasakaino zemi, svaine nekavējoties atsūtīja vēstuli ar vārdiem, ka vēloties savus radiņus redzēt atbraucam un novērtējam apstākļus, kuros viņai tuvākajā nākotnē nāksies dzīvot.
Tā kā mana sieva darba dēļ nevarēja braukt (par ko es īstenībā biju ļoti priecīgs), tad viņas vietā pieteicās sievas jaunākais brālis Valdis, divdesmitgadīgs, trakulīgas dabas jauneklis. Un vēl – sievas izteiktie nosacījumi manai braukšanai skanēja šādi: man noteikti līdzi jāņem arī abi mūsu bērni – četrgadīgais Mārtiņš un piecarpus vasaras nodzīvojušais meitēns Inga. Jo – cik tad ilgi es vēl būšot ar viņiem kopā. Jāpaskaidro, ka ar sievu dažādu nesaskaņu dēļ jau bijā uz šķiršanās robežas un jau labu laiku gulējām katrs savā istabā. Neko darīt, bija vien jāpiekrīt ņemt līdzi arī mazos. Cerēju, ka viņi mani īpaši neapgrūtinās.
Sagatavošanās ceļojumam ilga kādas trīs dienas; man bija jāatprasās no darba, jāsapērkas ciema kukuļi, tai skaitā arī liķierīši „Moka” un daži balzāmiņi. Kad tas viss bija iegādāts, mūsu ceļojums varēja sākties.
Ieņēmām vietas vilcienā Rīga – Simferopole. Tā kā biļetes iegādājāmies aizbraukšanas dienā, nācās saspiesties kopējā vagonā, jo visas kupejas bija aizņemtas. Bijām priecīgi, ka vispār tikām pārpildītajā vilcienā iekšā.
Braucām cauri Lietuvai, tad Baltkrievijai utt. Garlaicības mākti, ar sievasbrāli jau bijām paguvuši iztukšot pāris liķierīšu un nu braucām jautrā prātā…
