Ar plaģiātismu cilvēks saskaras jau agrā bērnībā, piemēram, kuram gan no mums nav paticis zīmēt? Bet roka zīmuli tur vēl nedroši un, lai gan mīļie cilvēki šos zīmējumus aizrautīgi slavē, tomēr viņiem krietni jāpiepūlas, lai līniju mudžeklī atpazītu kaķi... Un tad vienā brīdī bērns saprot, ka vieglāk un skaistāk būs, ja viņš pārkopēs krāšņajā bērnu zīmēju grāmatā uzzīmēto runcīti. Tā veidojas cilvēka pirmā saskarsme ar plaģiātu, piedevām nostiprinot viņā pārliecību, ka tas nav nekas slikts – nokopētais vai pārzīmētais kaķis izskatās tik jauks un visiem, ieskaitot mazuli, par to ir prieks... Vai tad tas ir kas slikts? Vēlāk seko nākamā vingrināšanās plaģiātismā – norakstīšanas jeb špikošanas „mākslas” apgūšana. Nez vai ir daudz tādu cilvēku, kuri pilnīgi droši, liekot roku uz sirds, varēt teikt – es nekad mūžā neesmu neko, itin neko, norakstījis no citiem! …
