Šis ir referāts lekciju kursā Virzieni un strāvojumi latviešu literatūrā. Būtu jārunā par virzieniem un/vai strāvojumiem, bet literatūras pētnieku starpā joprojām nav konsekvences jautājumā par jēdzienu virziens un strāvojums nozīmi, lietošanu un atšķirību, uz ko savā rakstā norāda Māris Ruks, uzsvērdams dažādo donorliteratūrzinātņu un to valodu īpatnības, kā arī latviešu literatūrzinātnieku individuālās pieejas1. Manuprāt, postmodernisms nav ne literārs virziens, ne strāvojums, nav pat dēvējams (kā romantisms manā iepriekšējā referātā) par poētisko jaunrades tipu, jo postmodernisms nav viengabalains, paredzams un prognozējams, veidots, balstoties uz kādu idejisko (bieži filosofisko) bāzi. Postmodernisms drīzāk ir reakcija uz kaut ko, protests pret kaut ko; tas ir apzīmējums laikmetam, kas seko modernismam, kas ir sociāli ļoti aktīvs laikmets, masu kultūras, nevis elitārās kultūras brenda nesējs.…
