Viduslaiku universitātes. Pjērs Abelārs, Akvīnas Toms

1.Viduslaiku universitātes.
Viduslaiku pedagoģiju (14-16.gs.) raksturo divas pazīmes: pirmkārt, netika veidotas atsevišķas patstāvīgas pedagoģijas teorijas, bet gan izmantotas filozofisko sistēmu komponenti, lai izveidotu reālo izglītības procesu. Otrkārt, pedagoģiskie uzskati atradās zem spēcīgas reliģijas ietekmes, un visi uzskati par audzināšanu attīstījās tikai reliģiozās ideoloģijas robežās.
Sholastika, dogmatisms, mehāniska iemācīšanās, apmācība nevis dzimtājā valodā, bet gan latīņu – šīs un daudzas citas apmācības pazīmes atspoguļo kopēju sociālo iekārtu „drūmus Viduslaikus” ar priekš tā laika raksturīgo neiecietību visam, kas nonāca aiz reliģiozu kanonu robežām. Tāda polarizācija nevarēja neatvest pie humānistisku tendenču aktivizācijas. Un pretsvarā viduslaiku sholastiskai audzināšanai radās Atdzimšanas laikmeta domātāju progresīvās idejas.
1.1.Universitāte un tās rašanās.
Universitātes ir Eiropas augstskolu specifiska forma, kas radās 12.gs. Boloņā un Parīzē, turklāt pirmā bija juridiskās, otrā – teoloģiskās izglītības centrs.
Universitāte līdzās konstitucionālajai monarhijai, parlamentam, zvērināto tiesai un katoļu baznīcai bija viena no viduslaiku svarīgākajām institūcijām, kas nodrošināja īpašā eiropeiskā intelektuālisma, zinātnes ar tās pētījumu attīstības metodēm, kas savukārt radīja bāzi industriālajai civilizācijai.…