Nobeigums
Mani secinājumi par Makjavelli politisko ētiku nav viennozīmīgi. Es uzskatu, ka viņa idejas ir ļoti ģeniālas un atbilstošas senajiem laikiem un tam laika posmam, kurā viņš dzīvoja. Taču skatoties no mūsdienu cilvēka vērtību un savas miermīlīgās pacifisma eksistences prizmas, domāju, ka viņa uzskati ir uzskatāmi par amorāliem. Piemēram, Romas impērijas laikā noskatīties kā vergus arēnas vidū saplosa lauvas bija normāli un izklaidējoši, taču mūsdienās tas skaitītos brutāli un pretlikumīgi, turklāt reti kurš šādā vardarbībā saskatītu kaut ko izklaidējošu. Līdzīgi, manuprāt, ar Makjavelli ētiku un uzskatiem par valdnieku.
Un runājot par antīko skepticismu es uzskatu, ka cilvēce ir tik daudz piedzīvojusi, jo sevišķi pagājušā gadsimtā (abi pasaules kari), ka tagad tai ir grūti tā vienkārši akceptēt vienotas dogmas un idejas. Mēs, 21. gadsimta cilvēki, uz visu skatāmies ar šaubām un skepsi, un gluži kā antīkā laika domātājiem, arī mums ir grūti kādai patiesībai „simts-procentīgi” pieķerties un noticēt.
Arī es sevi uzskatu par „veselīgi dozētu” skeptiķi. Agrāk varēju vienlīdz smagi pārdzīvot kā par sabraukto kaķi uz šosejas, tā arī par plūdiem Bangladešā, kas paņēmuši ļoti daudz dzīvību. Taču tagad cenšos no šāda veida notikumiem emocionāli izolēties, jo man kļuvis skaidrs, ka pāris „pasaules lāpītāji” tāpat neko diži nevar ietekmēt un labākais, ko varu darīt, ir saglabāt mieru un censties visu uzņemt ar vēsu prātu.
Nobeigumā vēlos pateikt par antīko hedonismu, ka mūsdienu cilvēkam baudīšana nudien nesagādā nekādas problēmas. Paši pārpratumi rodas baudu izvēles procesā – mūsu gadsimta izplatītākās baudas ir dažādas apreibinošas vielas, kā alkohols un narkotikas, kā arī azartspēles un dažādas perversijas. Taču negribētos nopelt visu cilvēci, jo liela daļa patiešām arī māk atšķirt vajadzīgās baudas no nevajadzīgajām, attiecīgi arī rīkojoties un dzīvojot laimīgi – gluži kā Epikūra filozofija māca.
…
