Šī sfēra ir veidojusies ļoti sen – kad veidojas senākā cilvēku sabiedrība.
„...varētu teikt, ka sākotnējā sabiedrība ir drošības un labklājības sfēra, sabiedriskas nodrošināšanas sistēma, ko nenoliedzami deformē liela nevienlīdzība spēka un izdomas aspektā, taču šai sistēmai noteikti ir dabiska forma... lai gan pastāv labumi, kas ir abolūti nepieciešami, tomēr nav tādu labumu, par kuriem mēs pēc pirmās apskates spējam pateikt, kāda ir to vieta iepretim visiem pārējiem labumiem un cik lielā mērā mums par to jāpateicas citiem cilvēkiem...”1.
Ar to es saprotu sekojošo: katram labumam ir sava nozīme un funkcija, un mēs nevaram, jau pirmo reizi to ieraugot, pateikt, kāda šīm labumam ir vieta vai nozīme salīdzinājumā ar citiem labumiem. Manuprāt, arī labumiem ir trūkumi un negatīvas puses: piemēram, vienam ir vairāk labumu nekā citam, un rodas skaudība, mantkārība utl.
Piederība
„...Piederība ir svarīga saistībā ar to, ko politiskas sabiedrības loceklim ir pienākums dot citiem tā locekļiem un nevienam citam – vai nevienam citam tādā pašā mērā. Un pirmais šāds pienākums ir sabiedriska drošības un labklājības nodrošināšana...”2.
Tātad, personai, kura pieder pie politiskās sabiedrības ir jāsniedz citiem šīs politiskās sabiedrības locekļiem drošība un labklājība vienā mērā, bet ne svešiniekiem.
Var secināt, ka mums katram ir jāsniedz palīdzība citiem mūsu politiskās kopienas locekļiem, tomēr jāsaskata atšķirība starp mūsējiem un svešiniekiem; mums ir jāmīl sava zeme; attiecīgi, katram pilsonimir jāmīl sava valsts, un valstij „...ir jādod tam konkrēti iemesli...”…
