Senlatviešu mitoloģiskā domāšana

Latviešu valodā miršanas ideju izteica ar vairākiem atšķirīgiem vārdiem, kas – vismaz folklorā – saglabā atmiņas par dažādiem nāves veidiem. Latviešu vārds „nāve” atspoguļo senu nokļūšanas veidu no dzīvo pasaules mirušo pasaulē – pa ūdeņiem īpaša mirušo pārcelšanas laiviņā – nāvis. Jaunākos laikos, kad mirušie vairs netika apglabāti ūdeņos, mirušo laivas apzīmējums kļuva par pašas nomiršanas apzīmējumu. Ir saglabājušās arī dokumentāras liecības par to, ka kādreiz mūsu senči mirušos guldīja ūdeņos. Latvijā pie Talsiem ir Vilkezers, kur arheologi konstatējuši senus apbedījumus.
Latviešu tautasdziesmās Daugava – Latvijas galvenā upe – visai bieži saukta par nomirušo dvēseļu uzņēmēju:

Daugaviņa, melnacīte,
Melna tek vakarā.
Kā tā melna netecēs,
Pilna dārgu dvēselīšu.

Secinājumi
1. Senlatviešu mitoloģijā pārsvarā dominē dažādu dievu mīti.
2. Senlatviešu mitoloģiskā domāšana galvenokārt ir balstīta uz dažādiem pieņēmumiem un fantāzijām.
3. Mītos vairāk tiek pieminēti dažādu dievu tēli, taču ir ari mīti par dabu, dabas tēliem, mīlestības un nāves tēliem, metāliem, miegu un sapņiem.
4. Līdz šim latviešu mitoloģijas pētījumi veikti, smeļoties materiālu pārsvarā mītiskajās tautasdziesmās.
5. Izpētes objektiem dziļslānī ir ja ne kopēja, tad vismaz radniecīga sakņu sistēma.
6. Mītiskajā laiktelpā arī lietas, priekšmeti iegūst pavisam citu vai citādu funkciju un nozīmi nekā fiziskajā laiktelpā.
7. Senlatviešu mitoloģiskā domāšana ietver sevī dažādus mītus par visdažādākajām lietām.
8. Mīts ir kādas lietas vai parādības izcelšanās nostāsts, skaidrojums.



…