Romiešu valsts tiesības

Tiesību sistēmā hierarhiski augstāko vietu ieņem valststiesības, jo regulē sabiedriskās attiecības, kurās tiek īstenota valsts vara. Šīs sabiedriskās attiecības nosaka:
• valsts pārvaldes formu;
• valsts iekārtu;
• valsts institūciju kompetenci;
• iedzīvotāju tiesisko stāvokli.
Romas valsts veidojās un attīstījās pakāpeniski un ilgu laiku posmu. Tāpēc valststiesības jāapskata un jāanalizē atbilstoši Romas galvenajiem attīstības posmiem.
Romiešu jurists Domitijs Ulpiāns 3.gs.m.ē. koncentrēti un precīzi izteicis valststiesību un civilo tiesību būtību un atšķirību. Pēc Ulpiāna domām, valststiesības bija tās, kas attiecās uz pašas valsts lietām, bet civilo tiesības- uz atsevišķu personu interesēm.
Publiskās tiesības, t.i. valststiesības, ir valsts un starptautiskās, administratīvās un finansu, kriminālās un procesuālās tiesības. Privāttiesības, t.i. civilo tiesības,- civiltiesības.
Turpinot apskatīt romiešu valststiesības, jāizceļ, ka monarhijas laikā tika izstrādāta teorija, lai juridiski pamatotu patvaldību. Piemēram, Ulpiāns izvirzīja tēzi, ka valdnieks nav pakļauts likumiem, kā arī apgalvoja, ka valdnieka varai ir likuma spēks, jo tauta viņam esot nodevusi savu varu. Analizējot šo pēdējo teikumu, autors redz iezīmi ar mūsdienu reprezantatīvo demokrātiju. …