Renesanse – Rinascimento (it. val.), Renaissance (fr. val.) izcelsmes vārds, kas
nozīmē atdzimšanu.
Rietumeiropas un Centrāleiropas kultūras un sabiedriskās domas uzplaukšanas periods 14. – 16 gs. Šā laikmeta arhitektūras un tēlotājmākslas virziens, kas balstījās uz laicīgiem estētiskiem ideāliem un atdzīvināja antīkās mākslas tradīcijas, tās sava laika
darbos, pārdzīvoja uzplaukumu pēc ilga pagrimuma posma viduslaikos.
Renesanse atgriezās pie orderu sistēmas ar māksliniecisko tektoniskumu, kura
bija pamatā jau Antīkajā Romas būvmākslā. Tieši tur radās pirmie ordera arkādes – savdabīgs arku un velvju un sastatņu – siju konstrukcijas arhitektoniskais mākslinieciskais
savienojums.
Var atzīt, ka renesanse ir globāla rakstura fenomens intelekta attīstības un ar kultūru saistītās praktiskās darbības vēsturē, kā arī cilvēka pašapziņas izpausmes sfērā. Izpaudās realitātes un savu iespēju izjūtās, kā arī vēlmē sevi par katru cenu īstenot.
Renesanse ir arī fenomens sevis un savu iespēju izzināšanā. Tas vispārliecinošāk
atklājas mākslas jomā. Tajā laikā tapa pirmie raksti par estētiku, parādījās mākslas darbu katalogi, radās stila izpratne.
Visplašāk tas attīstījās Itālijā laikā no XIV līdz XVI gs. Rietumeiropas ziemeļu zemēs renesansiskās tendences ceļu sev izlauza ar nokavēšanos tikai ap 16.gs. un attīstījās savdabīgi. Un jūtami pārveidotā izskatā, uzsūcot sevī daudz ko no viduslaiku būvmākslas raksturīgās celtņu mākslinieciski telpiskās kompozīcijas. Tāpēc piem., Nīderlandē, Vācijā un citu “ ziemeļzemju” renesansē plaši izplatīti ir trīsstūrveida konfigurācijas zelmeņi, kas Itālijā nav pazīstami tikpat kā nemaz.…
