„INDRĀNI”
Reālistiska drāma piecos cēlienos. Drāmas galvenais konflikts ir paaudžu uzskatu pretrunas un nesaskaņas. Psiholoģiskās attiecības un tikums stājas pretī „naudas vajadzībai”. Mīlestība pret apkārtējiem, pret dabu un pret dzimto māju kā svēto vietu pretī mantkārībai un varaskārei, kas atnākušas līdzi jaunajiem laikiem, kur vairs nav tik liela nozīme dabai, ētikas jautājumiem un tikumam.
Vecajiem Indrāniem jāiet prom no dzīves skatuves- tiem apkārt dzimst jauna dzīve, jauni cilvēki, vecie Indrāni nespēj šo dzīvi ne apturēt, ne pievienoties. Še viņu nenovēršamā bojā iešana, še lugas dziļākais traģisms...
Vecie Indrāni labu laiku domā par to vai pareizi būtu mājas nodot vecākajam dēlam Edvartam un viņa sievai Ievai. Arī kalpu saimei šajā jautājumā ir sava atšķirīga nostāja. Edvarts un Ieva visādi „lokās”, lai iegūtu saimnieku tiesības „Indrānos”, ar viltu viņiem tas izdodas. Ar katru dienu kopš „Indrānos” valda jaunie saimnieki, vecajiem dzīves apstākļi kļūst arvien sliktāki.
Stāsts par sliktajiem bērniem, kas aizmirst savus morāliskos pienākumus pret vecākiem vai pat laupa tiem cilvēka tiesības.
Edvartam un Ievai par galveno mērķi saimniekošanai kļūst nauda. Viņi veic dažādus jauninājumus saimniecībā, ko vecie Indrāni nespēj pieņemt, tādēļ rodas nelabojams paaudžu konflikts. Jaunajiem, tāpat kā viņu dēlam Edžiņam trūkst sirsnības, cietsirdība un vienaldzība ļāva bez sirdsapziņas pārmetumiem noskatīties kā vecie saimnieki pārvācas dzīvot uz pirti pie akas, kur iepriekš dzirdīja tikai lopus. Vecā Indrānu māte vairākas reizes cenšas labot strīdu, bet arī viņai sirds pilna: „Ieva priekš manis tik salta kā ledus gabals sprēgoņā. Un tas Edvarts- tas ar visu varu grib palikt bagāts..” Vienīgā vēlēšanās mātei ir miers un saskaņa, bet šīs vēlmes tā arī mātei neizdodas piepildīt. Tēvs izrāda dusmas un tik viegli nepiekāpjas kā to dara māte, tomēr arī viņš cenšas būt pretimnākošs un tikai izsaka nožēlu par radušos situāciju:„Vai Edvarts manis …
