PSRS ārpolitika Ņikitas Hruščova laikā

Secinājumi
Pievēršot savu darbu šai tēmai par PSRS vadītāju Ņikita Hruščova ārpolitisko darbību (1955-1964.g.) jāsecina, ka visnotaļ ļoti sarežģītas un bīstamas situācijas risinājās šajā periodā. Lai gan Hruščovs uzstāja par to, ka līdzāspastāvēšana starp bipolāru (komunistisko un kapitālistisko) iekārt var pastāvēt, tomēr praksē tas dažkārt izvērtās pavisam savādāk. Gediss Džons Luiss gramatā „Aukstais karš”. Hruščovu apraksta kā lielu meistaru uz krīzēm. Izpētot Hruščova ārpolitisko darbību tas ir jāatzīst. Manuprāt, secinot no Hruščova ārpolitiskās darbības viņš ir bijis pats apņēmīgākais no PSRS vadītājiem pārspēt ASV dažkārt pat nesameklēdams attiecīgās frāzes, lai noformulētu savas domas. Vairums Ņikitu Hruščovu atceras kā rupju, mazizglītotu ākstu, kas Apvienoto Nāciju Organizācijā dauzījis ar kurpi pa galdu. Režīma atmaigšana, ekonomiskās un sociālās reformas PSRS un sakaru paplašināšanās ar ārvalstīm viesa cerības arī par iespējamu politisku liberalizāciju. Tomēr tas izsauca arī cilvēku vēlēšanos iet tālāk un atbrīvoties no aprobežošanas un citas lielvaras ietekmes. Pēc Ungārijas revolūcijas apspiešanas 1956.gadā Hručšovs ieguva iesauku „Budapeštas miesnieks”. Tādēļ šis periods, manuprāt, dēvējams kā Atkusnis PSRS un tās ārpolitikā, tā arī krīžu periods. Un tas ne tikai attiecās uz PSRS ārpolitiku, bet ja ielūkojas iekšpolitikā tad arī vērojamas daudzas darbības tā dēvētajā atkusnī. Pieejamās literatūras klāsts par Ņikitas Hruščova ārpolitisko darbību ir liels. Un, manuprāt, pati nozīmīgākā literatūra, kas daudz palīdzēja ir (H. Kisindžers. Diplomātija: Jumava, 2001), kā arī (T. Džads. Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada:, 2007.g).


…