Tautas pedagoģijā izcelta paša cilvēka aktīvas darbības nozīme viņa garīgajā attīstībā, darba tikuma un skaistuma izjūtas izkopšanā, veselības nostiprināšanā- katram pašam sevī jāattīsta drošs prāts, čaklums, pacietība, izturība un tieksme sevi nemitīgi pilnveidot. Tā pamatā ir tautas morāli estētiskais ideāls, atziņa par labā un skaistā vienotību, uzskats, ka darbs ir galvenā dzīves vērtība un vienlaikus arī paša cilvēka garīgās un morālās izaugsmes mērs un skaistuma kritērijs. Vēsturiskās un sociālās pieredzes nodošanu jaunajai paaudzei veica galvenokārt tautas mutvārdu daiļrade. Vakarēšana-savdabīga darba un daiļamata prasmju apguves skola. Jau kopš 5-6 gadu vecuma notika bērnu iekļaušana darbā, talkās. Ilgajos vācu feodāļu kundzības gadsimtos tautas pedagoģija nodrošināja latviešu materiālās un garīgās kultūras vērtību uzkrāšanu un pārmantošanu, palīdzēja saglabāt un attīstīt dzimto valodu, sekmēja nacionālās kultūras un mākslas pilnveidi. Tautas gudrībā sakņotās atziņas kļuva par pamatu latviešu nacionālās pedagoģijas izveidei. Uz šo pieredzi balstījās jaunlatvieši, kuri savos darbos risināja jautājumu par jauna tipa personības audzināšanu un sagatavošanu.
Tautas pedagoģiju caurstrāvo nesalaužama pretestība iekarotāju mēģinājumiem apspiest “zemnieku tautā” jebkuru patstāvīgas domas dzirksti, priecīgu prātu, aktivitāti un optimismu.
Līdz 16.gs. latviešiem skolu nebija. To izveidē svarīga loma bija reformācijai, kas 16.gs.20.gados iesākās arī Latvijā. 16.gs.2.pusē Latvijā plosījās Livonijas karš (1558-1583), kura rezultātā Latgali un Vidzemi iekļāva Polijas-Lietuvas sastāvā, bet Kurzemes hercogiste nonāca vasaļatkarībā. Pastiprinājās kontrreformācija- katoļu baznīcas aktivitāte.
Aktīvu darbību izvērsa jezuītu ordenis, kurš 1582.g. Rīgā atvēra skolu, kurā uzņēma arī luterāņus. Skolā mācīja latīņu un latviešu valodu, matemātiku, dabaszinības, fiziku, vēsturi u.c. Skola darbojās līdz 1621.g.
Sacenzdamās savā starpā, konfesijas sāka izdot grāmatas latviešu valodā, protams, tās bija garīga satura.
Pirmā Rīgā iespiestā baznīcas rokasgrāmata iznāca 1615.g.
…
