Pedagoģijas zinātnes avoti, to raksturojums

3.Skolotāju praktiķu devums
Bez skolotājiem nebūtu iedomājama izglītības zinātne, skološana, audzināšana. Bērni tieši viņus uzskata par iegūtās izglītības pamatlicējiem, jo apzinīgo dzīves laiku pirmām kārtām ir pavadījuši tieši skolotāju uzraudzībā. Skolotāju darbs ir ļoti atbildīgs, jo audzēknim viņš nav tikai teorētisko lietu izklāstītājs, bet arī tikumības paraugs skolēniem. Skolotājiem ir jāmāk saprasties ar bērnu ne tikai stundās, bet arī ikdienas gaitās, jo nereti tieši no šīm neierastajām situācijām bērns iegūst lielāku pieredzi un zināšanas nekā teorētiski strādājot stundā. Bet protams nedrīkst aizmirt sengrieķu filozofa Dēmokrita teikto, ka laba rezultāta priekšnosacījums mācībās ir ne tikai skolotāja saprātīga darbība, bet arī skolēna pozitīva attieksme. Jūlijs Aleksandrs Sudents saka: „Vislabākie rezultāti gūstami tad, ja audzinātājs ir gan audzinātājs teorētiķis, gan audzinātājs mākslinieks.” Par tādiem audzinātājiem Students uzskatīja J. Cimzi, A.Daugi un J. Gresti.
Jānis Cimze (1814- 1891) ir skolotāju konferenču, kas notika Valmierā, pedagoģisko bibliotēku un kora dziedāšanas pamatlicējs Latvijā. Viņš uzsvēra, ka skolotāju darbs ir progresīvs un humāns un ka tādam ir jābūt arī pašam skolotājam. Lielu uzmanību Cimze vērsa skolotāju profesionālajai izaugsmei, aicinādams vairāk lasīt, apmeklēt koncertus, teātra izrādes, piedalīties skolotāju konferencēs un radoša rakstura sanāksmēs. Skolotāju konferencēm, viņaprāt, bija jākļūst par skolotāju metodiskā darba līmeņa celšanas un skolotāju pašapziņas veidošanas līdzekli.
…