Nobeigums
Parīzes miera konference sākās 1919. gada 12. janvārī. Tā bija liela mēroga konference – tajā piedalījās 27 uzvarētājvalstu pārstāvji, liels skaits valstsvīru, diplomātu, ekspertu.
Lai arī konferencē bija liels dalībnieku, skaits visus galvenos lēmumus pieņēma šaurs personu loks – tā sauktais ‘’Lielais trijnieks’’ – ASV prezidents Vudro Vilsons, Anglijas premjerministrs – Deivids Loids Džordžs un Francijas premjerministrs Žoržš Klemanso.
Katram valstsvīram bija savi mērķi. Vudro Vilsons vēlējās ieviest jaunos ārpolitikas principus, kurus bija izklāstījis ‘’Četrpadsmit punktos’’ (it sevišķi izveidot Tautu Savienību – organizāciju, kuras uzdevums būtu novērst kara izcelšanos un atrisināt starpvalstu strīdus mierīgā ceļā).
Attiecībā uz Vāciju, Vilsons vēlējās pēc iespējas ātrāk to un citas zaudētājvalstis integrēt pēckara pasaulē.
Savukārt Francijas premjerministrs Žoržš Klemanso vēlējās Vāciju pēc iespējas vairāk novājināt, lai nepieļautu atkārtotus Vācijas uzbrukumus. Arī Anglijas premjerministrs bija apsolījis savai tautai, ka Vācijai nāksies samaksāt par izraisīto karu. Šīs un citas intereses sadūrās miera līguma ar Vāciju izstrādē.
Miera līgums ar Vāciju (Versaļas miera līgums) tika parakstīts 1919. gada 28. jūnijā. Saskaņā ar šo līgumu Vācija zaudēja savas kolonijas, procentus savas teritorijas Eiropā, tai bija jāatzīst Polijas neatkarība, Vācijai nedrīkstēja būt sava armija, Vācijai bija jāmaksā ļoti lielas reparācijas u.t.t.
Tas ko Eiropas lielvalstu līderi radīja bija ‘’vienīgi trausls kompromiss starp amerikāņu utopismu un Eiropas paranoju – ar pārāk daudziem nosacījumiem, lai piepildītu pirmo cerības , un pārāk neskaidrs, lai kliedētu otro bažas.’’
…
