Parīzes miera konference, Vesaļas līgums

5.Nobeigums
Situāciju pasaulē pēc Pirmā pasaules kara vajadzēja uzlbot, tāpēc 1919.gada 28.jūnijā tika parakstīts Versaļas līgums. Versaļas sistēma paredzēja izveidot jaunas vai uzlabot jau esošās starpvalstu attiecības, kā arī visā pasaulē nodrošināt mieru.
Versaļas sistēma glabāja iekš sevis dziļas pretrunas. Pirmkārt, tās bija angloamerikāņu pretrunas. ASV nevarēja izmantot Tautu Savienību kā ietekmēšanas instrumentu pasaulē, iekš Tautas Savienība sastiprinājās Anglijas un Francijas valstu sadarbība. Konference Parīzē izstrādāja mandātu sistēmu, kura tika vesta caur Tautu Savienību. Kolonijas tika nodotas „progresīvajām nacijām”, kuras bija definētas kā uzvarētājvalstis. Čehijas, Polijas, Ungārijas un Dienvidslāvijas valsts veidošanās palielināja etniskos, politiskos, teritoriālos, reliģiozos konfliktus, kuri parādījās nākotnē. Versaļas sistēma izraisīja strauju kāpumu valsts atbrīvošanas kustībā visā pasaulē, veicināja Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas tautu pamošanos, lai tie cīnītos par savām tiesībām. Uzvarētājvalstis parakstīja miera līgumu nevis ar veco Vāciju, kura izraisīja karu, bet jau ar jaunu demokrātisku republiku. Uzliekot Vācijai smagus un apkaunojošos nosacījumus pasaulē, Antantes valstis, no vienas puses, deskriditēja Vācijas demokrātiju, bet no otras puses, sēja atriebības sēklus, kas deva savvaļas stādus briesmīgā fašisma veidā.
Apkopojot visu iepriekš teikto, var teikt, ka Versaļas sistēma bija, no vienas puses, miera garants, bet no otras puses ierosme jauniem konfliktiem. Tā bija paredzēta beigt karu, bet īstenībā, tā pārveidoja Eiropu un Vācijas neapmierinātību ar notiekumiem par bezgalīgu draudu visai pasaulei.


…