Cilvēkam ir jāsamierinās ar savu likteni, jāspēj to pieņemt un dzīvot tajā. Katrs smaids rada ilūziju par to, ka dzīve var būt labāka, ka tomēr pastāv kas labs dzīvē, tāpēc melanholiķi neuzdrošinās smaidīt. Viņiem vienmēr ir nopietns un sērīgs skats, jo viņi ir pārņemti ar savas dzīves problēmu izzināšanu. Melanholiķi vienmēr dzīvos ar apziņu, ka ir pelnījuši to, kāda ir viņu dzīve.
Manuprāt, optimismam ir galējība, kad viss tiek pārspīlēts. Voltērs, manuprāt, apraksta šo pārspīlēto galējību. Es uzskatu sevi par daļēju optimistu, jo man dzīves moto ir – „Viss, kas notiek, notiek uz labu!”, taču es neuzskatu, ka viss ir tik labi, ka labāk nevar būt. Manuprāt, ir ļoti daudz iespējas kā uzlabot esošo situāciju, kā pilnveidot dzīvi. Nekad netiks sasniegta pati pilnība, jo tādas nav. Vienmēr būs uz ko tiekties. Ir svarīgi izvirzīt mērķus un ticēt saviem spēkiem tos sasniegt. Dzīve bez mērķiem nebūtu vērta dzīvot, jo katrs sasniegts mērķis ir iekarota virsotne. Un ceļš, pa kuru mēs ejam, lai sasniegtu šo mērķi ir ārkārtīgi jauks un patīkams, ja mēs ļaujamies katram pārbaudījumam un piedzīvojumam, gūstot patiesas emocijas. Manuprāt, ir ļoti svarīgi smaidīt, jo smaids rada otrā smaidu. Tas iespējams uzlabo tikai vienu dienu, bet tikpat iespējams, ka uzlabos dzīves uztveri un dzīvi kopumā. Piekrītu arī tam, ka nelaimes rada laimi, jo pārvarot katru nelaimi cilvēks apzinās, cik laimīgs ir esot dzīvs, esot šeit un tagad. Katras grūtības, katri sarežģījumi iemāca mums novērtēt savu dzīvi. Tā ir patiesa laime, ja cilvēks spēj novērtēt savu dzīvi un to, kas viņam pieder. Te nav runa par materiālajām vērtībā, te ir runa par garīgajām vērtībām.
…
