1. Laikmeta raksturojums
Pēc 40-50to gadu Staļina kulta ne visi literāti spējuši pilnībā atteikties no vadoņa slavināšanas un trafaretiem lozungiem. Tomēr ir bijuši arī tie, kas mēģināja atjaunot kādreiz aizliegto intīmo liriku, cilvēku savstarpējas attiecības, ētiskas problēmas un dabas cildināšanu. Laikā no 1950. g. līdz 1959. g. Latvijas literatūrā darbojās 32 dzejnieki, kuriem iznāca 50 dzejoļu krājumi, bet jau nākamajā desmitgadē bija 70 dzejnieki un 144 krājumi. Šis fakts liecina par dzejas uzplaukuma laiku, kurā savas literārās gaitas uzsāk arī Ojārs Vācietis, viņa laika biedri ir: Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Imants Auziņš, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Jānis Peters u.c. Šai laikā pieaug lasītāju interese arī par latviešu literāro mantojumu un ārzemju literatūru. Šī laika dzejniekus vieno jauna tipa liriskais „es”, kas tādus pasaules mēroga notikumus kā karu, katastrofas, traģēdijas, atklājumus zinātnē uztver personiski, rodas dziļi intīms pārdzīvojums. Tas ir jūtīgs, domājošs cilvēks, spilgta individualitāte ar možu sirdsapziņu, prātu un emocijām; viņš slāpst pēc taisnīguma un progresa. Vēlāku gadu dzejai pēc trauksmainā pacēluma parādās pasivitātes un skumju iezīmes, parādās lielāka plaisa starp lasītāju un autoru. Dzejas valoda kļūst rupjāka, piesātināta ar sarunvalodas, parodijas un groteskas elementiem. Tai pašā laikā uzplaukumu piedzīvo arī intīmā lirika, 20. gs. sākuma un pirmās puses dzejas turpinātāja. 70tajos gados darbojas 116 dzejnieki, izdoti 211 krājumi, 80tajos to skaits mazinās, ir 109 dzejnieki un 208 krājumi, šai laikā arī ir daudz atdzejojumu.
2. Ojārs Vācietis un viņa daiļrade
Ojārs Vācietis dzimis 1933. gada 13. novembrī Viļakas apriņķa Trapenes pag. Dumpjos kalpa ģimenē, mācījies Gaujienas vidusskolā, studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē (1952-1957). Popularitāti Vācietis ir guvis kā dzejnieks, lai gan rakstījis arī prozu, rakstus par literatūru, tulkojis darbus, piemēram, Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita” (1979), viņš atdzejojis arī krievu dzejnieku R. Roždestvenska, M. Isakovska u.c. darbus, strādājis laikrakstu un žurnālu redakcijās („Literatūra un Māksla”, „Liesma”, „Bērnība”) visilgāk – žurnālā “Draugs” (1968-1983). Saņēmis LPRS Valsts prēmiju (1967) par dzejoļu krājumu „Elpa” un daudzus citus apbalvojumus. Ojārs Vācietis miris 1983. gada 28. novembrī Rīgā, apbedīts Carnikavas kapos.
…
