Obstruktīvas miega apnojas sindroms ir izplatīta medicīniska un sociāla problēma, kas skar līdz 5% pieaugušo populāciju. Miega apnoja ir klīniska situācija, kad cilvēkam miegā apstājas elpošana, ja šādu epizožu ir daudz, regulāras hipoksēmijas epizodes veicina patofizioloģiskus procesus, kuru rezultātā attīstās citas saslimšanas.
Sindroms attīstās gadījumos, kad elpošanas traucējumi miegā turpinās ilgstoši un ir bieži. Sindroms izpaužas kā vairāku orgānu sistēmu darbības traucējumi: sirds un ainsvadu slimības, vielmaiņas traucējumi (2 tipa diabēts, metabolais sindroms) un kognitīvie traucējumi. Pacientiem ar šo orgānu sistēmu darbības traucējumiem un slimībām joprojām bieži var konstatēt nediagnosticētu miega apnoju, kuru novēršot veiksmīga ārstēšana ir maz iespējama. Tā kā obstruktīva miega apnoja izraisa miegainību un nereti nopietnus kognitīvos traucējumus, no 2016.gada visā ES ir stājusies direktīva, kas nosaka, ka smaga OMA gadījumā cilvēkiem tiek liegtas tiesības vadīt automašīnu.
OMA pacientiem sadrumstalota miega, intermitējošas hipoksijas un hiperkapnijas, intratorakālā spiediena svārstību, kā arī paaugstinātas simpātiskās nervu sistēmas aktivitātes dēļ rodas pārmērīga miegainība dienas laikā, garastāvokļa un kognitīvo funkciju izmaiņas. OMA ir atpazīts, neatkarīgs kardiovaskulāro slimību riska faktors. Ar šo patoloģiju tiek saistīta hipertensija, koronāro artēriju slimība, sirds ritma un vadīšanas traucējumi, sirds mazspēja, kā arī cerebrovaskulārās slimības. OMA gadījumā ir raksturīgas arī metabolas pārmaiņas, kas ietekmē glikozes līmeņa kontroli un palielina cukura diabēta attīstības risku.
Obstruktīvas un centrālas miega apnoe patfizioloģija pārklājas. Normālas ieelpas laikā tiek aktivēta diafragma un rīkles dilatatormuskuļi. Obstruktīvas apnoe gadījumā ir rīkles dilatācijas mazspēja ar saglabātām diafragmas kontrakcijām. Ja diafragmas kontrakcijas ir samazinātas, attīstās centrāla apnoe
