Nāvessodi no vēsturisko tiesību aspekta

Sadedzināšana uz sārta vidējās bruņinieku tiesībās un lībiešu – igauņu tiesībās paredzēta par reliģiska rakstura noziegumiem, kas aptver atkrišanu no kristīgās ticības, buršanu, kā arī zāļošanu.
Nāvessods tika izpildīts, notiesāto piesienot pie koka staba, kas ieskauts viegli uzliesmojošiem materiāliem (parasti žagariem un malku), kuri tika aizdedzināti, līdz ar to notiesātais dzīvs tika sadedzināts.
Krimināltiesību vēsturnieks Dž.R. Nešs raksta: Uguns kā metode nogalināt cilvēkus lietota daudzus gadsimtus: 2. gadu tūkstotī pirms Kristus Babilonijas valdnieks Hamurapi izlaida dekrētu par sadedzināšanu kā soda veidu ikvienam, kurš iznīcinās kaimiņu mantu, izmantojot dedzināšanu. Asīrieši izmantoja to kā terora instrumentu Izraēlas iekarošanā, franču un spāņu inkvizitori paplašināja un attīrīja smago pārbaudījumu, Ziemeļamerikā puritāņi dedzināja arī raganas, bet indiāņi dejoja apkārt sārtiem, kuros bija baltie.

Secinājumi
Nāvessoda izpildes veidi kopumā Livonijā bija diezgan liberāli attiecīgajā laikā, jo atšķirībā no citu valstu lietotās nāvessodu sistēmas bija paredzēti četri veidi, no kuriem tikai divi, proti, moku rats un sadedzināšana, ietvēra nežēlīgas mokas un klasificējami kā kvalificēti nāvessoda izpildes veidi. Lai arī pasaulē izmantotie nāvessoda izpildes veidi bija daudzveidīgi, Livonijā tika izmantots tikai neliels skaits no tiem un tikai tipiskākās nāvessoda formas, kas norāda uz klasisku nāvessoda interpretāciju, tā izpildes veidiem.

…