Secinājumi
Motivācija apzīmē procesus, kas ierosina, aktivizē un ievirza izturēšanos. Tā izskaidro, kādēļ cilvēki dara tā un ne citādi, nenodarbojoties ar jautājumu, kā viņi to dara.
Psiholoģijas terminam Motivācija pastāv vairākas teorijas. Vispazīstamākā no tām ir Maslova vajadzību hierarhijas teorija, kurā viņš izšķīra cilvēku vajadzības un sakārtoja tās piecās grupās. Visinteresantākā ir Stīvena Raisa teorija, kura balstās uz cilvēka pamatvēlmēm un instinktiem. Tāpat ir arī jāpiemin Pīrsa Stīla un Kornēliusa Kēniga ideja, kas balstās uz daudzām citām pamatteorijām.
Cilvēki tiecas tuvināties pozitīviem pamudinājumiem un izvairīties no negatīviem. Tuvošanās un izvairīšanās var kombinēties, izveidojot trīs klasiskos konfliktu tipus: tuvināšanās – tuvināšanās konflikts, izvairīšanās – izvairīšanās konflikts, tuvināšanās – izvairīšanās konflikts.
Motivācijas procesu var modelēt shēmā. Viss sākas ar vajadzību, tad seko dziņa, tad – izturēšanās un beigās pamudinājums, kad vajadzības līmenis samazinās un var rasties cita vajadzība.
Tāpēc vēl šo procesu izdala bioloģiski pamatotajā motivācijā un sociāli pamatotajā motivācijā. Bioloģiski pamatotajā ietilpst izsalkums un ēšana, slāpes un dzeršana, seksuālā motivācija, bet sociāli pamatotajā - vajadzība pēc piederības, pēc sociālās atzinības, pēc panākumiem, pēc varas.
Lai apmierinātu vajadzību, tiek izvirzīti mērķi. Mērķu izvirzīšana ir efektīvs veids, kā motivēt cilvēkus un kā motivēt sevi. Faktiski, mērķu izvirzīšanas teorijas ir vispārpieņemtas, kā vienas no ticamākajām un derīgākajām motivācijas teorijām gan biznesa, gan organizāciju psiholoģijā, personāla vadībā un organizāciju uzvedībā.
Ir izstrādāts piecu principu SMART modelis mērķu izvirzīšanai. Mērķu noteikšanas atslēga ir veicināt panākumus. Tāpēc vajag pārliecināties, ka nosacījumi, kas saistīti ar mērķi, neizjauc vērtību sistēmas un neaizkavē cilvēkus tos sasniegt.
…
