Tā kā neesmu no Rīgas, tad uzsākot studijas Latvijas Universitātē, nācās īrēt dzīvokli galvaspilsētā. Taču es viena pati nevarētu nomaksāt īri un komunālos maksājumus, tāpēc nolēmu dzīvot kopā ar vidusskolas klasesbiedreni, kuru vairāk uzskatīju par paziņu nekā draudzeni. Dzīvoklis tika atrasts pēdējā brīdī, kad patiesībā vairāk nebija citu variantu un fakultātes kopmītnēs arī nevēlējos dzīvot. Klasesbiedrene viena pati devās apskatīt dzīvokli pirms izīrēšanas, jo es tajā laikā nevarēju tikt, taču jau iepriekš bijām sarunājušas, ka piekritīsim tajā dzīvot tikai tad, ja tas būs normālā stāvoklī. Tas būtu tikai kā pagaidu variants, līdz atrastu ko labāku, tāpat visu laiku turpinātu meklēt citu dzīvesvietu. Pēc tam klasesbiedrene paziņoja, ka ir parakstījusi līgumu ar saimnieci un nāksies tur dzīvot 3 mēnešus. Šāds lēmums tika pieņemts tāpēc, ka klasesbiedrenei tā bija ļoti izdevīga vieta. Nebiju pārāk iepriecināta par tādu iznākumu, jo nebiju domājusi tur tik ilgu laiku dzīvot, bet atteikties arī vairs nevarēja.
Diemžēl dzīvoklis neatradās man izdevīgā vietā, tas bija vienistabas, ļoti mazs un arī īres maksa bija nesamērīgi augsta. Lai nokļūtu universitātē, nācās pārvietoties ar diviem sabiedriskajiem transportiem, katru darba dienu bija agrāk jāceļas, jo ceļā vien pagāja apmēram stunda. Sapratu, ka tajā dzīvoklī noteikti nedzīvošu 3 mēnešus, taču arī neko jaunu vēl nebiju atradusi un izbraukāt katru dienu no mājām arī būtu ļoti grūti. Jau bija gandrīz pagājuši divi mēneši, kad sapratu, ka pienācis laiks izvākties ne tikai neizdevīgās vietas dēļ, bet arī tāpēc, ka dzīvoklis bija ļoti auksts, tajā nebija centrālās apkures un saimniece nevēlējās ar mums komunicēt latviešu valodā, kaut arī to prata un zināja, ka mēs krieviski runājām slikti. Bija jāizdara izvēle.
…
