Miniatūru mākslas nozīme Bizantijas kultūrā

Figūru kustības kļuva brīvākas un atraisītākas, tērpi sāka plīvot, sejas izteiksme zaudēja iepriekšējo sastingumu un askētismu. Reizēm bībeliskās ainas ieguva pat gluži žanrisku noskaņu. Arī krāsas kļuva gaišākas. Lineāro stilu daļēji nomainīja brīvs toņu niansēm bagāts krāsu klājums. Tāpat bagātāks kļuva tēmu loks un sižeti kļuva daudzveidīgāki.
Bizantijas pastāvēšanas pēdējā periodā grāmatu miniatūras reti kad sasniedza iepriekšējo māksliniecisko līmeni. Tomēr jāatzīmē, ka šajā glezniecības nozarē, ko baznīcas aizliegumi mazāk ierobežoja, jaunie strāvojumi jūtami jau ap 13. gadsimta beigām. Jaunās stila iezīmes vērojamas gan ainavas telpiskā atveidojumā, gan perspektīvas elementos, kas ienesti arhitektūras attēlojumos, gan arī figūru brīvajās kustībās. Šai laikā palielinās arī portreta loma. Vēl spilgtāk individuālās iezīmes izceltas 14. un 15. gadsimta pieminekļos. No šā laika saglabājušies vairāki laicīga satura rokraksti, kuros atdarināti vecie paraugi, kā piemēram, Dioskorīda grāmata un citas. Glezniecisks izpildījuma paņēmiens raksturīgs 14. gadsimta sākuma miniatūrām. Tajās, tāpat kā monumentālajā glezniecībā, lielu vietu ieņem komplicēts arhitektūras fons, kur starp ēkām pārmests aizkars. Reizēm figūras parādītas pārspīlēti dinamiskas. Sejas veidotas plastiski. Tomēr arī miniatūru glezniecībā ap 14. gadsimta beigām pamazām palielinās lineārisms, kas ar laiku noved pie sausām formām.

…