Laulības un tēva varas tiesības

Romiešu tiesības jautājumā par ģimeni galveno vietu ieņem normas par īstu laulību – iustae nuptiae. Taču bija paredzēti arī citi kopdzīves veidi, piemēram, laulība, kas bija noslēgta pēc tautu tiesībām starp romieti un ārzemnieci. Vergiem vispār nebija paredzēta laulība. Viņu ģimeni uzskatīja par ārlaulības stāvoklis – contubernium. Nepilnīga laulības forma bija konkubināts – faktiska kopdzīve, ko atzina princepa un imperatora likumi. Concubinatus – neīsta laulība jeb nepilnīga laulības forma, ko sastopama gadījumos, kad īstas laulības noslēgšanai bija kādi šķēršļi. Sieviete konkubinātā juridiski nebija sieva, bet tikai konkubina ( piegulētāja ) monogāmiskā nozīme. Konkubines bērni nenonāca tēva varā, taču bija dabiskie bērni – liberi naturales. Justiniāna laikā šādi bērni ieguva tiesības prasīt no tēva uzturu. Jaunāko laiku romiešu tiesībās vērojama tendence tuvināt konkubinātu īstai lailības formai, ja tā bija atklāta, ilgstoša monogāmiska vīrieša un sievietes kopdzīve. Ārlaulības bērns bija spurius jeb vulgo conceptis.
Romiešu tiesības pazīst arī saderināšanos sponsolia – vīrieša un sievietes vienošanās noslēgt laulību. Saderināšanās neradīja pienākumu pusēm prasīt laulības noslēgšanu. Ja saderināšanās palika bez tālākām sekām – laulība netika noslēgta, tad puses varēja savstarpēji vienoties par dāvanu atdošanu un tml. …