Tagadējā Vidzeme un Latgale ir teritorijas, kur agrāk apmetās senie latgaļi. Šīs zemes nebija tik auglīgas kā Zemgales līdzenums. Toties šie novadi pieder pie skaistākiem Latvijā. Nekur nav tik daudz ezeru, pakalnu, ieleju, lielāku un mazāku upju kā latgaļu zemē. Arī spēcīgākie valstiskie veidojumi bija latgaļiem. Katram valstiskajam veidojumam bija viens vadonis. Bet latgaļiem nebija lemts dzīvot mierā šajā skaistajā zemē, jo tālāko attīstību pārtrauca krustnešu iebrukums. [2; 31.]
1207. gadā bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis bija sadalījis savā starpā iekarotās lībiešu zemes. Bīskaps bija ieguvis divas trešdaļas, bet ordenis vienu trešdaļu zemju. [1; 30.] Pēc lībiešu pakļaušanas bīskaps devās pakļaut sēļus un latgaļus, lai iegūtu savā varā galveno tirdzniecības ceļu – Daugavu. [4;45.]
Tanī laikā, kad bīskaps Alberts ar krusta karotājiem ierodas mūsu zemē, lielākajā latgaļu valstī Jersikā valda karalis Visvaldis. Viņam ir labas attiecības ar Lietuvu, jo tas apņēmis par sievu leišu princesi, lielkunga Daugeruša meitu. Ar Polockas kņazu Visvaldis ir noslēdzis savienību. Indriķa hronikas dēvē tos par draugiem. Ļoti iespējams, ka Visvaldis pats ir cēlies no kādas vikingu dzimtas līdzīgi Polockas valdniekam Valdemāram (Vladimiram). …
